L.Siliņa  Baltijas jūra ir viena no pasaulē lielākajām iesāļā ūdens platībām, un tā ir arī Zemes jaunākā jūra – radusies, kūstot ledājiem pirms 10–15 tūkstošiem gadu. Tikai īpašas augu un dzīvnieku sugas ir spējušas pielāgoties dzīvei šādā vidē, izveidojot vienu no pasaulē unikālākajām ekosistēmām.
 

Tomēr pēdējo 100 gadu laikā Baltijas jūra ir mainījusies no tīra ūdens ekosistēmas uz eitrofisku – barības vielām pārbagātu – jūras vidi. Ģeogrāfisko, klimata un okeanogrāfisko pazīmju dēļ Baltijas jūra ir ārkārtīgi jutīga pret cilvēku darbību, kas risinās ne tikai jūrā un tās tuvumā, bet arī visu Baltijas jūrā ietekošo upju baseinos, kurus apdzīvo 85 miljoni cilvēku. Pašlaik Baltijas jūra ir vie-na no visvairāk apdraudētajām jūras ekosistēmām, līdz ar to zinātnieki ne tikai Baltijas jūras reģionā vien tai pievērš pastiprinātu uzmanību.

Katru gadu jūrā ieplūst vairāk nekā miljons tonnu barības vielu, galvenokārt slāpeklis un fosfors, no lauksaimniecības mēslojuma, kuģu un municipālajiem notekūdeņiem, atmosfēras. Tieši šīs barības vielas izraisa eitrofikāciju un aļģu ziedēšanu. Baltijas jūrā šobrīd ir četras reizes vairāk slāpekļa un astoņas reizes vairāk fosfora nekā 1990. gadu sākumā. Lielākā daļa šo vielu Baltijas jūrā nonāk no piecām lielajām upēm – Ņevas, Nemūnas, Daugavas, Vislas un Oderas. Lai gan pēdējos gados vērojama ieplūstošo barības vielu daudzuma samazināšanās, eitrofikācijas apjomi mainījušies maz. Arī globālā sasilšana veicina eitrofikāciju, jo augstāka temperatūra Baltijas jūras reģionā palielina aļģu sadalīšanās ātrumu, pasliktinot barības vielu radīto ietekmi.

Aļģes baro nodokļu nauda

Šā gadsimta 60. un 70. gados pēc lauksaimniecības industrializēšanas Rietumeiropā saimniecības ražu palielināšanai sāka lietot mākslīgo mēslojumu. Tas nozīmēja barības vielu, it īpaši fosfora un slāpekļa, pieaugumu kopējā apritē, tādējādi radot lielu barības vielu pārpalikumu. Saskaņā ar Pasaules Dabas fonda datiem, pašlaik aptuveni 60% slāpekļa un 50% fosfora jūrā nonāk tieši lauksaimnieciskās darbības rezultātā.

Dānijā, Somijā, Vācijā un Zviedrijā patlaban ir salīdzinoši augsts intensīvās lauksaimniecības līmenis, kas, lai gan ekonomiskajā ziņā ir izdevīgi, radījis nopietnas sekas videi, jo modernizācija nav gājusi roku rokā ar pietiekami stingriem vides aizsardzības pasākumiem. Situāciju vēl vairāk pasliktinās tas, ka jaunās ES dalībvalstis no Baltijas – Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija – attīsta savu lauksaimniecību, lai panāktu vai pat pārspētu citas ES valstis. To veicina ES subsīdijas, kas tiek piešķirtas lauksaimniecības industrializācijai. Piemēram, tiek prognozēts, ka gaļas ražošana šajās valstīs līdz 2015. gadam palielināsies par 70%, kā arī, ka Polija kļūs par Eiropas lielāko cūkgaļas ražotājvalsti. Eiropas Mēslojuma ražotāju asociācija paredz, ka šajās valstīs mākslīgā mēslojuma lietošana tuvāko 10 gadu laikā pieaugs par 25-30%.

Palielinoties pieprasījumam pēc papildu lauksaimniecības zemēm ap Baltijas jūru, pēdējo 25 gadu laikā ir nosusināti 90% visu Baltijas jūras dienvidu pārmitro zemju. Tas ir samazinājis ap jūru esošās palieņu pļavas, piekrastes lagūnas – šīs ekosistēmas ir nozīmīgas lauksaimniecības mēslojuma noplūdes aizturēšanā. Savukārt tas ir ievērojami saasinājis eitrofikācijas problēmu. Valsts atbalsts meliorācijai un upju regulācijai, kā arī dambju celtniecība ir galvenais iemesls tam, ka šīs dabiskās buferzonas ir izzudušas. Šīs pārmaiņas izraisījis pieprasījums pēc papildu zemes lauksaimniecībai, aizsardzībai no pārplūšanas un pieaugošs pieprasījums pēc elektrības. Tirgus un regulējošu mehānismu trūkums, kas piešķirtu vērtību mitrāju ekoloģiskajām funkcijām, ir to zaudēšanas pamatiemesls.

Tomēr ļoti netaisnīgi būtu šajā situācijā vainot tikai lauksaimniekus. Viņu mērķis, izmantojot minerālmēslus, nav palielināt eitrofikāciju. Viņi strādā sistēmā, kas tos spiež konkurēt un nemitīgi palielināt gan ieņēmumus, gan produkcijas apjomu, lai vienkārši izdzīvotu. Tirgus sistēmā, kuru nosaka subsīdijas, maza interese ir par Baltijas jūras ekosistēmu. Svarīgi panākt ilgtspējīgu zemes lietojumu, kas ir daudz plašāks redzējums nekā šā brīža subsīdiju sistēma, tāpat tas būs liels izaicinājums jaunajam Eiropas Parlamentam.

Eitrofikācijas ekoloģiskās sekas

Kaitīgās vielas – no dioksīniem līdz kadmijam un dzīvsudrabam – Baltijas jūrā krājušās desmitiem gadu, it īpaši bijušās Padomju Savienības laikā, un to koncentrācija ir daudz augstāka nekā atklātajās jūrās un okeānos. Lai ūdens apmainītos pa šaurumiem, kas Baltiju savieno ar Ziemeļjūru, saskaņā ar Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Jūras ekoloģijas laboratorijas datiem, nepieciešami vidēji 40 gadi, bet Rīgas līcim – aptuveni 10 gadi.

Barības vielu pārbagātības radītais disbalanss ir izraisījis neskaitāmas pārmaiņas Baltijas jūras ūdens sastāvā un ekoloģiskajā stāvoklī. Dažas augu un dzīvnieku sugas savairojas, un nereti tas notiek uz citu sugu rēķina.

Dažas no barības vielu pārsātinājuma negatīvajām sekām ir:

* pārmērīga augu un aļģu augšana – pirmreizējā augšana ir pieaugusi par 30-70%. Viengadīgie augi, piemēram, zilaļģes un brūnās pavedienaļģes, ir savairojušies uz daudzgadīgo aļģu rēķina, kas atstājis postošu ietekmi uz piekrastes ekosistēmu;

* aļģu ziedēšana Baltijas jūrā ik vasaru kļūst aizvien biežāka parādība, daļa no aļģēm ir toksiskas;

* ūdens caurredzamības samazināšanās par 2,5-3 metriem biomasas pieauguma rezultātā, piemēram, zooplanktona pieaugums par 25%;

* pārmaiņas zivju sugu sastāvā. Savairojušās ekonomiski mazāk vērtīgas saldūdens zivju sugas, savukārt smagi cietusi mencu populācija;

* plēsīgo zivju, piemēram, līdaku, skaita un izplatības samazināšanās piekrastes ūdeņos.

Kurš ir gatavs uzņemties atbildību?

Eitrofikācijas problēmu iespējams risināt tikai politiskā līmenī – mainot prasības un noteikumus. Nepieciešams stingrāk kontrolēt subsīdijas, kas tiek maksātas Eiropas Savienības kopīgās lauksaimniecības politikas ietvaros. Jārada tāds subsīdiju izmantošanas regulējums un monitorings, kas spētu novērst pārspīlētu mēslojuma izmantošanu lauksaimniecībā, šādi mazinot tā noplūdi, t. sk. nokļūšanu jūrā. Daļēji, bet ļoti formāli, tas tiek darīts jau šobrīd. Tomēr rezultāti ir tālu no vēlamajiem – prasības ir pārlieku zemas, reālā lauksaimnieciskā darbība netiek uzraudzīta un pārkāpumi netiek sodīti.

Baltijas jūras valstu premjerministriem ir vēl viena iespēja darboties jūras labā. Baltijas jūras Vides aizsardzības komisijas (HELCOM) Baltijas jūras rīcības plāns ir platforma kopīgai cīņai ar eitrofikāciju un citām Baltijas jūras problēmām. Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka HELCOM dalībvalstis ir kūtras, īstenojot kopīgās apņemšanās. Tāpat daudzu kopīgo vienošanos īstenošanu kavē finanšu krīze, kuras laikā domāt par mencu populācijas palielināšanu un tamlīdzīgu problēmu risināšanu šķiet mazsvarīgi. Tomēr jāatzīmē, ka tas ir ļoti tuvredzīgi un problēmu ignorēšana radīs neatgriezeniskas sekas nākotnē.

Efektīvs veids minerālvielu izmantošanas kontrolēšanai ir tā aplikšana ar nodokli. No šāda nodokļa gūtie ienākumi jāatgriež zemniekiem lauksaimniecības prakses uzlabošanai un vides prasību nodrošināšanai. Videi draudzīgākas lauksaimniecības prakses piemērus jāturpina attīstīt un popularizēt visā Baltijas jūras reģionā. Tā kā dažas problēmas nav iespējams atrisināt individuālo saimniecību līmenī, valdībai jāuzņemas iniciatīva labākas lauksaimniecības prakses veicināšanai ainavu līmenī, piemēram, mitrāju, saldūdens sistēmu un citu buferzonu atjaunošana un izveidošana. Šādi projekti jau šobrīd tiek īstenoti Zviedrijā, Somijā un citās šā reģiona valstīs, kur lauksaimnieki par mitrāju veidošanu uz savas lauksaimniecībā izmantojamās zemes saņem ievērojamu atbalstu no valsts. Buferzonas uzsūc mēslojumu, apturot tā tālāko plūšanu, tādējādi pasargājot ezerus, upes un jūru.

HELCOM aprēķinājusi, ka Baltijas jūras attīrīšana izmaksās trīs miljardus eiro gadā. Ņemot vērā, ka ES Baltijas jūras valstu lauksaimniekiem šobrīd ik gadu izmaksā 11,6 miljardus eiro, trīs miljardi ir salīdzinoši niecīga summa, lai glābtu vienu no pasaulē unikālākajām jūrām.

Baltijas jūras rīcības plāna stratēģiskais mērķis ir panākt labu jūras vides stāvokli 2021. gadā. Lai to sasniegtu, fosfors būtu jāsamazina par 42%, bet slāpeklis – par 18%, lai gan dažādos jūras rajonos šis samazinājums var būt dažāds. Ir identificētas arī 11 visbīstamākās vielas, kas apdraud dzīvību Baltijas jūrā.

Plāns paredz to, ka fosfātu ieplūdei gadā jāsamazinās par 15 tūkstošiem tonnu, slāpekļa – par 137 tūkstošiem tonnu. Dati liecina, ka šo vielu daudzums pirmo reizi ir samazinājies – attiecīgi par 3000 un 5000 tonnu.

Vai nākotnē gaidāmi uzlabojumi?

Zviedrijas ziņu portālā «The Local» publicēts pētījums liecina, ka Baltijas jūra lēnām atlabst un ir lauztas negatīvās tendences tās vidē, jo, saskaņā ar HELCOM datiem, pirmo reizi samazinājusies mēslojuma ieplūde jūrā. Tomēr pētījuma autors norāda arī to, ka būtiski šo pozitīvo pārmaiņu sekas nebūs jūtamas vēl 30-50 gadu. Arī Pasaules Dabas fonds maijā nāca klajā ar ziņojumu par «neredzamajiem» draudiem Baltijas jūrai – pavasara aļģu ziedēšanu. Lai gan pavasara aļģu ziedēšana ir dabiska parādība un notiek katru gadu, jo tādā veidā aļģes notērē ziemā uzkrātos biogēnus – slāpekli un fosforu –, tomēr to palielinātais dau-dzums ievērojami pastiprinājis šo procesu. Pasaules Dabas fonda direktors Uģis Rotbergs skaidro, ka «pavasara aļģu ziedēšana apdraud Baltijas jūras ekosistēmu tikpat daudz kā zilaļģu ziedēšana vasarā. Aļģu ziedēšanas apjomi, piemēram, Baltijas jūras atklātajā daļā, būtu pielīdzināmi vienam miljonam smago automašīnu kravu, kas pilnas ar aļģēm. Ja šīs mašīnas nostātos rindā, tā būtu tikpat gara, cik ceļš no Norvēģijas ziemeļiem līdz Gibraltāram un atpakaļ jeb 12 tūkstoši kilometru!»

Aļģu ziedēšanu pavasarī galvenokārt ietekmē slāpekļa ieplūdes jūrā no lauksaimniecības zemēm, notekūdeņiem un sadegot fosilajam kurināmajam. Pavasara aļģēm nogrimstot un sadalo-ties, mirušajās zonas nereti tiek atbrīvots fosfors, kas vēl vairāk spēcina zilaļģu ziedēšanu vasarā. Zilaļģes savukārt var bagātināt ūdeni ar slāpekli. Un viss process sākas atkal no gala.

«Pavasara un vasaras aļģu ziedēšanas apburtais loks skaidri parāda, ka nepieciešams samazināt gan fosfātu, gan nitrātu nonākšanu Baltijas jūrā,» uzsver U. Rotbergs. «Iespējams veikt vairākas salīdzinoši lētas un efektīvas darbības, lai attīrītu notekūdeņus un samazinātu to nonākšanu jūrā, t. sk. fosfātu izmantošanas aizliegumu veļas mazgājamajos līdzekļos. Tajā pašā laikā eitrofikācijas problēmu Baltijas jūrā nebūs iespējams atrisināt, ja netiks veiktas nopietnas reformas Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politikā.»
Fakti:

* Baltijas jūras krastos atrodas deviņas valstis: Somija, Zviedrija, Vācija, Dānija, Polija, Latvija, Lietuva, Igaunija un Krievija. No tām astoņas ir Eiropas Savienības dalībvalstis.

* Iedzīvotāju skaits Baltijas jūras piekrastē: 15 miljoni.

* Baltijas jūras kopējā platība: 404 354 km².

* Baltijas jūras vidējais dziļums: 53 m.

* Klimats: garas un aukstas ziemas, vēsas vasaras.

* Rūpnieciski zvejotās zivis: mencas, siļķes, brētliņas, laši, līdakas un asari.

* Rūpnieciskie draudi: viens no pasaulē aktīvākajiem kuģu transporta ceļiem, pa kuru tiek pārvadāti ap 15% visas pasaules jūras kravu.

 Laura Siliņa, "Vides Vēstis"