Vai kāds vispār zina, cik pasaulē ir tādu cilvēku, kas sirgst ar kādu no diabēta formām, taču tajā pat laikā klusē par to ciešāk kā padomju partizāni. Un cik no tiem ir tādi, kas riskējot ar savu veselību izvēlas tomēr doties zem ūdens? Nav noslēpums, ka diabēts ir ne tikai medicīniska diagnoze, bet arī dzīvesveids. Cilvēki ar to sadzīvo gadiem un par bēdu zina tikai daži tuvinieki. Šie cilvēki sporto, ceļo, priecājās, īsāk sakot bauda dzīvi tieši tāpat kā pārējie. Taču kolīdz šāds cilvēks izrāda velmi nodarboties ar zemūdens peldēšanu, tā viņš visticamāk saņems atteikumu. Kāpēc tas ir tā, lasītājam jāsaprot pāris lietas par tēmu, kas tad tas diabēts īsti ir.

Tātad, diabēts ir saslimšana, kuras pazīmes ir paaugstināts glikozes līmenis asinīs, kam seko tādi simptomi kā slāpes, sausums mutē, vispārējs vājums utt. Ja kāds to vel nezina, lai saprastu tālāk rakstīto, jāņem vērā, ka pastāv divu veidu diabēts.

Pirmā tipa diabēts ir saistīts ar aizkuņģa dziedzera darbības atteikumu, precīzāk sakot, nespēju saražot tādu vielu kā insulīnu. Ar šāda tipa diabētu sirgst jauni cilvēki un tiem trūkstošo insulīnu jāsaņem injekciju veidā jau uzreiz pēc diagnozes uzstādīšanas.

Otrā tipa diabēts pārsvarā saistīts ar aptaukošanos. Nomācošs vairākums otrā tipa diabēta slimnieku ir ar lieko svaru. Šiem cilvēkiem sākotnēji pietiek ar medikamentu lietošanu un nedaudz izmainītiem ēšanas paradumiem. Insulīna lietošana nepieciešama vien vēlāk, kad aizkuņģa dziedzera darba spējas ir galīgi izsīkušas. Pastāv daži noteikumi, kas jāzina diabēta slimniekiem un to tuviniekiem.

Kas tad ir tas, ko ārstē ar insulīnu? Labākai izpratnei vienkāršoti izskaidrošu visu mehānismu. Cilvēkam uzņemot pārtiku, daļu no tās veido ogļhidrāti. Ogļhidrāti ir tie paši labi zināmie dažādu formu cukuri [glikoze, fruktoze, saharoze utt.], kuru līmenis asinīs pēc pārtikas uzņemšanas paaugstinās. Tā kā normālā organismā visi regulācijas mehānismi darbojas bez cilvēka apziņas iejaukšanās, jo aizkuņģa dziedzeris saražo tieši tik daudz insulīna, cik nepieciešams, tad diabēta slimniekam nākas pašam tēlot savu streikojošo orgānu un ēdot sarēķināt, cik insulīna viņam būs jāievada, lai sašķeltu apēsto.

Tā kā problēma ir sena, tad tās risināšanā ir iesaistītas gan speciālās “Diabēta skolas”, gan dažādas palīgierīces. Rezultātā cilvēki var gan izmērīt esošo glikozes līmeni, gan labāk zināt, kas kurā brīdī jādara. Visu saimniecību gan sarežģī fakts, ka cukuri jeb, precīzāk sakot, glikoze ir enerģijas avots, kuru aktīvi patērē visu veidu fiziskās aktivitātes un kā mēs labi zinām, zemūdens peldēšana tieši tāda arī ir.

Par laimi jāatzīst, ka vairums ar diabētu sirgstošo itin labi tiek ar visu šo galā. Taču gadās arī savādāk, kad glikozes līmenis asinīs ir vai nu par augstu, vai par zemu. Tas ir, ievadītā insulīna daudzums bijis pārāk liels vai arī nepietiekams. Abas galējības ir diezgan sliktas. Pārāk liels cukura līmenis izraisa vēlākus sarežģījumus, kamēr pārāk mazs līmenis izraisa pēkšņu vājumu, kas var pārvērsties tik pat negaidītā ģībonī. Cukura līmenis asinīs svārstās un noteiktā diapazonā tas ir uzskatāms par normālu.

Atceramies, ka glikoze ir ķermeņa enerģijas avots un tās daudzumam nokrītot zem noteikta līmeņa (zinātniskais nosaukums - hipoglikēmija) sākas “smadzeņu badošanās”. Šis līmenis ir ap 3 mmol/l. Tā pazīmes ir izsalkuma sajūta, svīšana, aizkaitināmība, uzbudinājums, agresivitāte, pēc tam sākas krampji un iespējams pat samaņas zudums.

Piezīme – cukurs ir signālviela organismā, kas ziņo par izsalkumu, tāpēc veselam cilvēkam, ja salīdzinoši neilgi pēc ēdienreizes atkal gribas ēst, ieteicams uzkost gabaliņu šokolādes vai ar fruktozi bagātus žāvētus augļus. Tāpēc arī skaitās pareizi ar diabētu sirgstošam cilvēkam vājuma brīdī iedot kaut ko saldu vai arī intravenozi ievadīt glikozi vai glikogēnu. Te gan pastāv problēma, cik daudziem no mums ir iemaņas preparātu intravenozā ievadīšanā? Tikai mediķiem. Tādēļ, lai arī cik zinošs un sagatavots būtu pats diabēta slimnieks, tas nav pasargāts no hipoglikēmijas.

Ja hipoglikēmijas izraisīts vājums tikai nedaudz šokē apkārtējos, kad kaut kas tāds atgadās kādā saviesīgā pasākumā, tad hipoglikēmijas vājumam notiekot zem ūdens, sekas var būt visnotaļ bēdīgas. Lai arī tiek uzskatīts, ka kādam no apkārtējiem jāzin par diabētu un rīcību kritiskā situācijā, tad tas zinošais cilvēks diez vai būs gadījuma pārinieks kaut kur tālu siltā jūrā vai arī niršanas instruktors. Tāpēc diabētiķim, kas vēlas nirt, ļoti nopietni jāievēro visi drošības priekšraksti, lai patiesi izbaudītu šo aizraujošo nodarbi.

Nav noslēpums, ka zemūdens peldēšana ir brīnišķīgs izklaides veids, taču tas izvirza ievērojamas prasības katram indivīdam. Hipoglikēmijas gadījumā uz sauszemes nav grūti atvērt iepakojumu ar glikozi, taču kā to izdarīt dziļumā? Pie tam hipoglikēmija zem ūdens var ļoti strauji novest pie samaņas zuduma, kas paaugstina noslīkšanas risku. Jāpiebilst, ka tādējādi riskam tiek pakļauts arī pārinieks, kuram diabēts pat tuvu nestāv.

Zemūdens peldēšana un diabēts ir daudz apskatīta tēma un paustie viedokļi ir dažādi. Taču valdošais uzskats ir tāds, un to akceptē vairums zemūdens peldēšanas skolu, ka diabētiķim iespējams nirt ievērojot vairākus noteikumus. Tiesa, parastā medicīniskā izziņa, kas atļauj nodarboties ar niršanu, diabētiķim nebūs pieejama, taču situācija nav bezcerīga. Pastāv arī ieteikumi, kā nirt divu cilvēku pavadībā, no kuriem vismaz viens ir instruēts, kā rīkoties kritiskās situācijās. Ir pareizi informēt visus grupas biedrus par diabētu un, ja iespējams, izvēlēties nirt kopā ar instruktoru, kurš ir pietiekami kvalificēts. Ieteicams pārrunāt ar ārstu, cik liels ir hipoglikēmijas risks paaugstinātas fiziskās slodzes gadījumā, jo zem ūdens izmainīt glikozes līmeni nesanāks.

Ko darīt, ja ļoti gribas nirt, bet ... ir tā kā ir? Ar diabētu sirgstošam nirējam ļoti precīzi jāzina hipoglikēmijas simptomi, kas parādās glikozes līmenim noslīdot zem 4 mmol/l. Protams, kā vienmēr, ir izņēmumi. Eksistē cilvēku grupa, kuriem simptomi neparādās, ja līmenis noslīd pat zem 3 mmol/l. Šie cilvēki kā reiz ir tie, kas ir pakļauti pēkšņām dzīvības briesmām atrodoties zem ūdens. Taču arī šiem visa padarīšana nav galīgi bezcerīga.

Pirms niršanas (kā arī jebkuras citas fiziskās aktivitātes) ieteicams paaugstināt glikozes līmeni asinīs līdz saprātīgi augstam. Tie būtu 10 līdz 12 mmol/l. Šāda pieeja palīdzēs kaut nedaudz atvirzīt hipoglikēmijas iestāšanos. Jāņem gan vērā viena nianse – augsts glikozes līmenis ir dēļ patērētiem cukuriem jeb dēļ insulīna trūkuma. Insulīna trūkuma gadījumā cilvēkam būs nelāga pašsajūta un līdz ar to nirt ir bīstami. Tāpēc pirms sākt nirt, obligāti jāveic asins vai urīna analīze, jo augsts glikozes līmenis dēļ pārēšanās viennozīmīgi ir labāks nekā insulīna trūkums.

Atcerēsimies, ka nevienam nav tiesību kādu nosodīt par atceltu nirienu un atteikties no niršanas nav nepareizi.

Ko vajadzētu ievērot diabētiķim, kas vēlas peldēt:
- Nelietojiet alkoholu 24 stundas pirms niršanas, jo tas bloķē glikozes izdalīšanos no aknām kā rezultātā hipoglikēmijas simptomi būs nekorekti un notikumu attīstība straujāka kā parasti;
- Dienā, kad paredzēts nirt, patērējiet nedaudz vairāk ogļhidrātu (saprātīgā apjomā) un uzņemiet šķidrumu, lai novērstu dehidratāciju.
- Nenirstiet, ja regulāri novērojat bezsimptomu hipoglikēmiju un pēdējo 24 stundu laikā esat fiksējuši glikozes līmeni zem 3,5 mmol/l.
- Lai samazinātu kritiski zema līmeņa (4 mmol/l) rašanos daiva laikā, nedēļu vai labāk divas pirms niršanas nenolaidiet to zem 4 līdz 5 mmol/l.
- Vienmēr vienojieties par signālu, kuru zem ūdens rādīsiet, ja sajutīsiet hipoglikēmijas simptomus.
- Nirstiet tikai ar tādu pārinieku, kurš ir instruēts, kā rīkoties, ja hipoglikēmija iestājas esot dziļumā, kurš varēs sniegt porciju glikozes gēla un kurš pats nav diabētiķis. Divu diabētiķu niršana, esot savstarpējā pārī, ir nepieļaujama.
- Ielieciet peldspējas kompensatora vestes kabatā pārīti glikozes iepakojumu un iemācieties tos atvērt un patērēt atrodoties zem ūdens.
- Dodieties nirt pēc ēšanas, apmēram 1-2 stundas pēc insulīna ievadīšanas.
- Pirms niršanas samaziniet insulīna devu par 1-2 vienībam, lai glikozes līmenis ieejot ūdenī būtu 8, vai labāk 10 mmol/l.
- Patērējiet nedaudz ogļhidrātu tieši pirms niršanas.
- Ļoti labi ir atstāt laivā / kuģī / krastā porciju glikogēna komplektā ar personu, kas māk to ievadīt intravenozi.
- Pārbaudiet glikozes līmeni tieši pēc niriena un, ja tas vēl joprojām ir augsts, ievadiet papildus insulīna devu, lai samazinātu paaugstināta līmeņa negatīvo ietekmi.

Atcerieties, ka pēc lielas fiziskās slodzes, kā niršana, pastāv paaugstināts hipoglikēmijas risks, tāpēc ievadot papildus insulīnu, nepārdozējiet to.

DAN, kā arī citas nirēju apdrošināšanas organizācijas izvirza šādus nosacījumus, lai diabētiķi drīkstētu nodarboties ar zemūdens peldēšanu:
- Insulīnterapijas shēmai jābūt nemainīgai pēdējā gada laikā;
- Pēdējā gada laikā nedrīkst būt bijušas tik smagas hipoglikēmijas situācijas, kad bijusi nepieciešama palīdzība glikogēna ievadē vai speciāla ārstēšana slimnīcā;
- Nedrīkst būt bijusi hospitalizācija, kuras iemesls ir diabēts;
- Jābūt apmierinošam glikozes kontroles parametram visa gada laikā – HbA1c<9%;
- Nedrīkst būt diabēta komplikācijas, tādas kā retinopātija, nefropātija, mikroalbumīrija, neiropātija, sirds un asinsvadu saslimšanas.
- Ārstam, kas atbild par pacienta diabēta kontroli, rakstiski jāapstiprina, ka pacients ir psihiski un fiziski spējīgs panest tādu slodzi, kas raksturīga zemūdens peldēšanai.

Nirējam vienmēr jānēsā SOS aproce, kas ļautu citiem viennozīmīgi atpazīt to, ka cilvēks ir diabētiķis.
Nirējam – diabētiķim ieteicams pēc vajadzības regulāri organizēt lekcijas citiem nirējiem, lai informētu par pareizu rīcību sarežģījumu gadījumā un metodēm slimības simptomu apkarošanā.

Jāņem vērā arī daži ierobežojumi:
- Lai novērstu (samazinātu) slāpekļa kaitīgo ietekmi, ieteicams nirt ne vairāk kā divas reizes dienā un ne vairāk kā trīs dienas pēc kārtas.
- Neatkarīgi no iegūtās sertifikācijas, nenirt dziļāk par 30 metriem.
- Visas niršanas plānojiet saudzīgākā režīmā, pielieciet 2 papildus minūtes pie drošības pauzes pirms iziešanas no ūdens.
- Atcerieties, ka dekompresijas slimībai ir līdzīgi simptomi kā hipoglikēmijai. Ja parādās tādas pazīmes kā krampji, samaņas zudums utt., tad ārstēšanu veic kā abu slimību gadījumā dodot gan skābekli, gan ievadot glikozi vai glikogēnu.
- Informējiet VISUS komandas biedrus par diabēta faktu.

Tātad, apkopojot iepriekš rakstīto, pat tāds cilvēks, kura diabētu jāārstē ar insulīna terapiju, ir spējīgs nirt droši un ar baudu. Visas darbības jāveic ļoti uzmanīgi un pārdomāti lai novērstu hipoglikemijas iestāšanos zem ūdens, un variet ticēt, tas nav nemaz tik sarežģīti. No medicīnas viedokļa raugoties, cilvēkam jāprot kompensēt diabēta negatīvo iespaidu un jākontrolē pašsajūta. No zemūdens peldēšanas viedokļa raugoties, nirējam – diabētiķim nepieciešams īpaši labs un kvalificēts pārinieks, kas pārzina problēmu un gan pats nav diabētiķis.

Cerams, ka šis raksts kalpos kā pamudinājums diabētiķiem nenokārt degunu, konsultēties ar ārstu un tomēr baudīt šo aizraujošo izklaidi, un arī pārējiem kā uzmanības asinātājs. Vai mēs tiešām zinām visu par cilvēku, ar kuru kopā nirstam?

Rakstu pēc ārzemju preses materiāliem sagatavojis reģionālais centrs TDI/SDI Baltic.