Zinot, ka priekšā vēl tāls ceļš, nolēmām ilgi nekavēties. Pagaidām visi jutās labi un kāpt uz saviem japāņu dzelzs rumakiem nebija skubināmi. Ceļš visu laiku veda gar jūru, brīžiem augšā kalnā, brīžiem lejā. Kamēr braucām pa taisno posmu, šķita esam jau moto braukšanas eksperti. Bet te sākās kalnu serpentīni. Lietā bija jāsāk likt kantēšanas iemaņas. Mēs atkal palikām ļoti lēni. Kādā no nedaudzajām pieturām, kad piestājām uzēst kādu līdzpaņemto banānu, ievēroju, ka mans ceļabiedrs no otrās ekipāžas sāk vingrināt delnas locītavu. Tā kā viņš ir mūziķis, nodomāju, laikam ierasta kustība. Raimonds Pauls arī visu laiku tā dara.

   Un tā mēs nolēmām noīrēt motociklus, lai dotos nelielā salas izpētes braucienā. Atcerieties - nelielā! Jau iepriekšējā vakarā noīrējām divus motociklus. Lēmums īrēt divus tika pieņemts vadoties pēc tā, ka viens no mūsu "ekspedīcijas" dalībniekiem bija dāma, kura nekad iepriekš nebija vadījusi sādu braucamrīku. Nu vienreiz tomēr bija braukusi pa dārzu ar gala pieturu vietējā jāņogu krūmā. Vispār, ja runājam bar braukšanas pieredzi, tad jāsaka, ka tā bija balstīta uz ļoti senām braukšanas iemaņām. Viens no mums ar moci bija pamēģinājis braukt pirms gadiem 20, otrs ar tēva Jawu tika vizinājies pirms gadiem 12. Tomēr ar to šķita pietiekami, lai vadītu šo Hondiņu ar pusautomātisko ātrumkārbu. Brauciena sākums tika nolikts uz plkst.8.00. Jāteic, ka mums par pārsteigumu, filipīnieši ir ļoti precīzi. Ja pateica, ka 8.00 mēs dabūsim savus močus, tad tā arī bija (atšķirībā no arābiem Ēģiptē vai da jebkur). Atnācām no rīta uz sarunāto vietu, parakstījām papīru par to, ka esam iepazinušies ar rezervaes daļu izmaksām, gadījumā, ja ko sabojāsim vai salauzīsim, paspaidījām skaņu signāla pogu un aiziet.

Moalboal. Neatceros, kad vēl būtu tik labi juties savā dzīvē. Nolēmām trīs dienas darīt NEKO!!! Baudīt jūru (+28), ēst augļus un izbaudīt NE stresu, NE biznesu, NE krīzi! Noīrējām kaut ko līdzīgu motelim, jauku mājiņu pie jūras krasta (6 LVL par mājiņu dienā). Klausoties kā lietus maigi pakšķina pa mājas jumtu, dzeram kokosu pienu, ēdam sarkanus, zaļus, oranžus banānus, Jackfruitu un citus neredzētus un nedzirdētus augļus. Kad viļņi nomierinājušies, dodamies snorkelēt. Iespaidus nav iespējams aprakstīt. 3 m no jūras krasta sākās zemūdens paradīze. Koraļļi da jebkādu formu, krāsu un veidu laistās no mākoņiem izlīdušās saules staros. Dzīvā zemūdens radība neliekas traucēties par mūsu klātbūtni. Lēna straume nes gar koraļļu virtenēm lēnām, it kā vēlēdamās mūs atslogot no jebkuras pleznu vicināšanas un liekas fiziskas piepūles. Anšovu bari laiski mirguļo saules staros kā jāņtārpiņi. Pats galvenais, šajā burvībā esam tikai trīs svešķermeņi.

Tā kā Cebu pilsētas grāmatu veikali mūs neaplaimoja ar pilsētas karti, nolēmām ķerties pie otra svarīgākā uzdevuma - sakarīgu sandaļu atrašanas Ingurai. Lieki piebilst, ka šajā valstī savi cienoši cilvēki valkā tikai un vienīgi pludmales sandales, t-kreklus un bermudenes. (tas protams neattiecas uz policistiem, apsargiem, ofisu darbiniekiem). Mērķa piepildīšana likās vinkārša, jo sandales tirgoja visi, kuriem nebija slinkums to darīt. Tomēr zināms apjukums iestājās, kad šajā lietā sākām nopietni iedziļināties. Dažādu krāsu, modeļu, dizainu, materiālu pārbagātība mūs samulsināja. Pēc daudzkārtējām pielaikošanām izvēlējāmies universālas, vienkrāsainas sandales (lai varētu arī derēt operas un svinīgu pasākumu apmeklējumiem ). Mūsu izvēle manāmi izbrīnīja pārdevēju, kurš bija gatavs par to pašu 1 LVL mūms pārdot arī ar pēlītēm inkrustētas vai vismaz košās krāsās izraibinātas sandales.

Cebu, Cebu, ...  Gan pašas salas nosaukums ir Cebu, gan tās galvaspilsēta ir Cebu. 1521.gadā Magelāns ar savu zonderkomandu izcēlās krastā, iesprauda zemē krustu un lepni paziņoja, ka no šī brīža te valdīs katoļi. 1898 gadā jeņķi karā sablieza spāņus (pa vidam jau arī bija ecēšanās ar britiem, japāņiem un ķīniešiem, bet ne par to ir stāsts) un filipīnieši varēja atviegloti uzelpot un baudīt sen kāroto neatkarību un demokrātiju. Protams ka šī demokrātija tika menedžēta gan politiski gan ekonomiski by USA, bet jebkurā gadījumā filipīnieši paši ir patiesi priecīgi par neatkarīgu valsti.

Filipīnas - tik tāla no Latvijas, eksotiska, saulaina, krāšņa valsts aicina ceļotgribētājus no Latvijas uz brīdi aizmirsties no rudens lietavām, drēgnuma, nīgruma un izbaudīt siltumu, jūru un augļu pārpilnību. Protams, arī Filipīnu dzīves mierīgo un laisko ritumu. Filipīnas sastāv no apmēram 7000 salām. Izvēloties ceļojumu uz šo valsti katrs var atklāt savām interesēm atbilstošu maršrutu. Zemūdens pasaules cienītājus te vilina 28-32 grādu siltā jūra ar neaprakstāmi skaito un bagātīgo floru un faunu. Pidzīvojumu meklētājiem - džungļi, vulkānu salas. Mīlas pārīšiem - gandrīz neapdzīvotas, mazas salīņas. Vienkārši laiskai atpūtai - palmas, jūras veltes, augļi, zili zaļa jūra un miers.

Lielākā daļa salu netiek apdzīvotas. Pat ja jūs to gribētu, būtu diezgan grūti to izdarīt. Vienīgi tad tas būtu iespējams, ja jūs būtu ieguvuši sporta meistara goda nosaukumu klinšu kāpšanā. Kāpēc? Salas ir vulkāniskas izcelsmes un slejas diezgan augstu virs ūdens. Jūras viļņi apskalojot salas apakšējo daļu pamazām to nograuž veidojot tādu kā konjaka glāzes kājiņu, vai drīzāk vāzi, jo ar liānām, palmām un dažādiem citiem tropiskajiem augiem apaugušās salas tā arī izskatās. Tām salām, kurām diametrs mazāks, līdz brīdim, kad tās apgāzīsies ir palicis vien neilgs laiks. Tā vien šķiet, ka tās nograuzis bebrs.

Kā zināms, divas populārākās teorijas par to kā esam radušies nāk no Bībeles un Darvina. Man gan vairāk patīk pirmā, jo kaut kā nespēju sevi iedomāties pērtiķa ādā. Arī paradīzes dārzs šķiet vilinošāks, turklāt kaut kur pa to pastaigājas Ieva, nevis pērtiķiene, kurai pie vēdera pieķēries kāds no mūsu senčiem maza pērtiķēna izskatā. Ja jau paliekam pie pirmā varianta, tad rodas jautājums, kur palika Ēdenes dārzs, kad jaunie ļaudis tika no tā padzīti. Nekur netiek minēts, ka tas ticis iznīcināts.

Turpinam publicēt daivinga instruktora Daniela Danosa stāstus par viņa darbu un piedzīvoto Maldivu salās. Šoreiz lasītājus iepazīstināsim ar interesantiem faktiem par viesstrādnieku ikdienu un padomiem, kas noderēs ne tikai nirējiem, bet arī viņu līdzbraucējiem. Pieejama arī Daniela Maldivu fotogalerija Daivings.net portālā. 

Kāda aizrautīga Daivings.net lasītāja Sintija ir atsūtījusi mums savas fotogrāfijas, kas tapušas viņas ģimenes izbraucienā laikā uz Lilastes pludmali. Lai arī Sintija pagaidām vēl nav kļuvusi par sertificētu draiveri, kas varētu dalīties ar mums savos zemūdens iespaidos, taču viņas virszemes fotoreportāža mums likās visnotaļ ievērības cienīga un gana mīļa, lai ar to iepazīstinātu arī mūsu lasītājus un citus jūras dzīves interesentus.