Viens no šī portāla galvenajiem uzdevumiem ir - informēt gan kaimiņu reģionu daiverus gan arī mūsu pašu nirējus par dažādām interesantām niršanas vietām un iespējām Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ik pa brīdim intervēsim cilvēkus, kam ir interesanta niršanas pieredze un vēlāk šos materiālus tulkosim un publicēsim arī angļu valodā. Šodien, - intervējam CORAL Latvia kluba instruktoru Danielu Danosu.

Pastāsti, lūdzu, Daniel, par savu interesantāko niršanas pieredzi Latvijas ūdeņos un citur - Baltijas valstīs - kas ir bijušas eksotiskākās, bīstamākās, jeb iespaidiem bagātākās niršanas vietas Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā vai Krievijas ZR reģionā, ja esi tur niris...

Nedēļu atpakaļ nācās nirt Juglas ezerā, Miltiņpunga Padambija kanālā, kur, braucot uz Pleskavas šoseju, remontē tiltu. Tur apakšā vajadzēja veikt tilta balstu apsekošanu! Parasti, kad braucu pāri kādam tiltam, ienāk prātā doma: „nez, kā tur zem ūdens izskatās?" Tagad varu padalīties iespaidos tieši par šo vietu: dziļums 4.5m, redzamība 20cm-30cm, ūdens 0 grādi, vietām -1! Gultne līdzena, bez dūņām, daudz gliemežu un neliela straume!

Kādu laiku atpakaļ niru Zundas kanālā, starp Ķīpsalu un Iļģuciemu, netālu no Rīgas Laku Rūpnīcas. Tur nu gan iespaids bija neaizmirstams! Par ūdens temperatūru tur nav ko stāstīt, bet redzamība, - nu tas bija ko vērts (smejas)! Pirmos divus metrus, laižoties lejā, redzamība normāla: 30cm, bet 3-4 metros - redzamības nav vispār! Arī luktura gaisma neko nedod, novērot kompjūtera rādijumus nav iespējams! Ap 4.5 - 5 m kompasa rādijumi mainījās tā, it kā būtu slēgtā metāla konteinerā ieslēgts! Kompasa bultiņa griezās apkārt kā baleta dejotājs! Uz tausti nolēmu ienirt līdz gruntij, bet jau ap 5.5m ūdens jūtas kā biezs eļļas nogulsnis, kur, nirstot dziļāk, sajūta kā želejā! Nepārtraukti sataustīju nesaprotamas metāla konstrukcijas, dzelzs mucas un citus priekšmetus. Tad arī skaidrs, kāpēc kompass tā uzvedas! Protams, redzamība ir 0 un saprast virzienu, nav iespējams neizmantojot virvi.

Kādas niršanas vietas Latvijā un Baltijā, jūsuprāt var rekomendēt cilvēkiem, kas pie mums nekad nav niruši?

Latvijā ir daudz ezeru ar interesantu saldūdens pasauli, kur interesantākie zemūdens iemītnieki ir vēži un līdakas. Pie šādām vietām jāmin Slokas un Saulriešu karjēri Rīgas pievārtē, Biržu karjērs pie Jēkabpils, Kokneses karjērs, Sventes ezers un Laukezers Latgalē, kas īpaši izceļas ar labu ūdens redzamību. To, cik tālu jūs variet redzēt Latvijas ezeros, visvairāk nosaka ezera grunts sastāvs. Vairums ezeriem grunts sastāvā ir kūdra, kas neatstaro gaismu.

Manuprāt, viennozīmīgi interesantākie nirieni ir mūsu Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī! Baltijas jūra ir diezgan spītīga, nemitīgi mainās laika apstākļi. Paredzēt, vai brīvdienās varēs nirt jūrā, nedēļu iepriekš, praktiski nav iespējams! Redzamība arī ir mainīga: no 13-15m, kas ir retums, līdz 6-7m , kas skaitās laba redzamība un 0,2-4m, kas ir normāla redzamība Rīgas jūras līcī! Ūdens temperatūra 25 - 40 metru dziļumā ir praktiski nemainīga +2 līdz +4C ar spilgti izteiktu aukstuma ķīli parasti 12-15 metru dziļumā!

Uz doto brīdi ir vairāki Latvijas nirēju klubi, kuri organizē interesantus braucienus uz Baltijas jūras nogrimušiem kuģiem. Arī CORAL LATVIA organizē daivinga izbraucienus uz vrekiem Baltijas jūrā, taču kā pieredzējušākos Latvijas klubus tieši niršanā uz nogrimušiem kuģiem, varu minēt klubus Baltic Seal - Juriju un Žannu Šendeļevus, kā arī  Divesport -  Alekseju Kravčuku, REEF - Konstantīnu Šokinu, Poseidons - Sergeju un Dmitriju Semjonovus!

Igaunijā interesanti nirieni ir Sāremā salas apkārtnē, kur var apskatīt tuvumā roņus un ienirt uz kādu nogrimušu kuģi! Par roņiem - biju gaidījis, ka tie būs agresīvāk noskaņoti, bet izrādās diezgan miermīlīgas būtnes!

Lietuvā noteikti ieteiktu ienirt Plateļai ezerā, vai arī Baltijas Jūrā tuvāk Klaipēdai, kur ir daudz nogrimušu kuģu! Viennozīmīgi, aso izjūtu cienītājiem iesaku ienirt Kauņas appludinātajos fortos un tuneļos. Nirt Kauņā iesaku nirējiem ar pieredzi un ar ne mazāku kvalifikāciju kā AOWD. Dziļums tur lejā ir nelies, svārstās no 2.5 m līdz 4m! Protams, tiek izmantoti lukturi un nirēju peldēšanas iemaņām jābūt teicamām. Jāuzmanās nesacelt pamata nosēdumi. Maršruts nav garš, bet līkloču ejas ir aizraujošas! Pazemes forts ir nodrošināts ar striķiem gar ejas malām, pa kuriem var orientēties nirstot sarežģītajos tuneļos. Niršanu organizē mūsu klubs, kā arī lietuviešu klubi ar vietējiem gidiem! Vēlreiz gribu uzsvērt, ka nirēja prasmēm jābūt teicamām, kā arī - psiholoģiskajai sagatavotībai nirt slēgtās telpās!

Vai ir kāds īpašs daivinga piedzīvojums, par kuru vēlieties ko pastāstīt?

Par bīstamāko un asāko izjūtu nirienu savā praksē minēšu nevis gadījumu, kur kāds bija jāglābj, bet situāciju, kad arī pats pāris sekundēs atcerējos visus savus radus (smejas)!

Tas notika pagājušajā gadā, kad piedalījos nelielā ekspedīcijā uz Okuņevo, kādus 250 km no Omskas! Blakus Okuņevai atrodas četri ezeri Linevo, Šučje, Danilovo un Šaitan! Vieta ir slavena vēl arī ar to, ka gada laikā tur tiek novēroti neskaitāmi NLO un citi brīnumi, kas tiek etalizēti aprakstīti vietējā presē! Protams, NLO novēro vietējie iedzīvotāji. Ezeri ir pilni ar ārstnieciskām dūņām, to ūdeņu spējas ir burvestīgas un visapkārt vai nosēts ar daudz un dažādiem noslēpumiem!

Zinātnieki izsaka iespējamu hipotēzi, ka ezeri ir savstarpēji saistīti ar pazemes upi. Visvairāk noslēpumu ir ap Danilovo ezeru, kura maksimālais dziļums ir 30m, bet redzamība - kā jau parasti meža ezeros, 12 metru dziļumā ir ap1m! Dziļāk, protams, redzamības praktiski nav!

Tad nu es, pirms došanās lejā, protams, paņēmu azimutu uz sava niršanas kompasa un kopā ar draugu laidāmies lejā! Aptuveni 25 metru dziļumā es vairs nevarēju saskatīt partnera lukturu gaismas. Nofiksējot 28 metrus kā dziļāko vietu, mēs devāmies gar grunti atpakaļ precīzi pēc kompasa. Sākot uzpeldēšanu, mani pārņēma dīvaina sajūta ka kaut kas nav kārtībā... Tuvojoties 10m dziļumam, tumsa bija tāda pati kā 28 metros. Pacēlāmies vēl līdz 7m, kad sataustīju virs galvas tādas kā koka saknes, kuras nedaudz vijās ap stumbra pamatni... Šai brīdī es paskatījos uz savu partneri: viņa acis luktura gaismā izskatījās pabriesmīgi... Domāju ka man nebija labākas! Pacēlāmies līdz 5 m, lai nostāvētu drošības apstāšanos, bet kā var normāli justies, kad virs Tevis ir žagari un koku saknes! Pēc 3 min drošības apstāšanās peldam augšā un saprotam, ka virs mums ir zeme! Jā, tieši tā, - zeme! Kā zemledus niršanā, tikai ledus vietā zeme!

Jutu kā man sirds sāk „lekt pa muti laukā"... Skatos uz kompasu un paņēmu maršrutu no kurienes mēs bijām tikko atpeldējuši! Papeldot apmēram 10m, sāka parādīties gaisma un te nu mēs uzpeldējām! Izrādījās, bijām ieniruši zem tādas kā pussalas no kuras iepriekš bijām uzsākuši nirt! Mans draugs Oļegs vēlāk sacīja, ka tad kad saprata, ka esam zem zemes, bija momentāli aizmirsis azimutu no kurienes mēs peldējām un kur varbūt ir arī krasts! No tā liktenīgā niriena es vienmēr ņemu līdzi kompasu un iegaumēju azimutu!

Paldies Jums!

Novēlu Daivings.Net daudz lasītājus un visiem nirējiem priecīgus Ziemassvētkus!

Uz daivings.net jautājumiem atbildēja Daniels Danoss, PADI IDC STAFF instruktors, CMAS instruktors, Krievijas zemūdens federācijas instruktors.